otrdiena, 2013. gada 19. februāris

R.Blaumanis Purva bridējs II

R.Blaumanis. Purva bridējs II (turpinājums)

4.

Uz reizi .... stāvēja viņas priekšā basām kājām, baltajās ādas biksēs, bez svārkiem. Pie kakla viņam spīdēja asiņaina sirds - sarkanais krekls vestes sirdsveidīgā izgriezumā. Ap rokām vijās tāda pate asiņaina krāsa.
Izlasi R.Blaumaņa tekstu un uzzini, ar ko satikās Kristīne!

5.

Bet cik uzmanīgi arī kučiers neievēro katru Edgara soli, cik rūpīgi arī Vīskrelis nenosvēra laiku, ko Kristīne tur pavadīja un tur, - visa slepenā uzraudzība palika bez sekmēm. Edgars strādāja ar drusku pārliecīgu spēku, viss, ko viņš ņēma rokās, ira un plīsa, nīdās ar kučieru un gulēja vaļasbrīžos un naktīs kā sasalis savā gultā. Par velti muižas kunga Ede ienāca vienreiz, otrreiz stalli, ja kučiers ar viņu nepajokojās savā saldenā, glaimā kārtā, Edgars viņas nemaz neredzēja. Klusa kā ēna Kristīne darīja savu pienākumu. Viņas ģīmja smalkā pluta izskatījās vēl caurspīdīgāka nekā senāk, un viņas jautrajās acīs bija ieradies tāds valgs mirdzums. Vakaros Vīskrelis apstaigāja parka lapainās, paslēptās vietiņas un ieradās dažādos dienas laikos vešerienes istabiņā ar šādiem tādiem uzdevumiem no barona, bet viss bija veltīgi. Viņš Edgaru un Kristīni nesatika vienus.

Izlasi R.Blaumaņa tekstu un uzzini, kas noticis starp Kristīni un Edgaru!


Tad viņš viņas rokas palaida vajā un sacīja: «Nu -ja nu zilo deķi gultai atkal gribi uzklāt, tad klāj.»Bet Kristīne nekustējās. Tāpat kā dažreiz viens vienīgs spējš pērkoņa spēriens izlīdzina dabā sakrāto spēku un pretspēku sastrēgumu, tā Edgara skūpsts piepeši bija izklīdinājis visas viņas bailes. No pārmērīgā uztraukuma nekas nebija palicis pāri kā tikai sapņains slābanums. Kristīnei tā bija, it kā viņa no kādas spiedošas nastas būtu atsvabināta, it kā viņas iekšienē uzreiz būtu kļuvis gaišs. Laimīgi smaidīdama un lēnām viņa pacēla roku un uzlika to Edgaram uz pleca. «Tātad tu man piedod?... Par tiesu?» viņa čukstēja.

Izlasi R.Blaumaņa tekstu un uzzini, kāpēc Kristīne lūdz piedošanu!

6.


Bet vešeriene neraudāja vis. Paredzētai nenovēršamai nelaimei nav vairs jaunu šautru, ar kuriem tā patiešām uzbrukdama varētu ievainot. Viņas rūgtums jau iepriekš izbaudīts, un cilvēks to tādēļ saņem gandrīz kā kaut ko aprastu. Tā arī notika pie Kristīnes mātes. Viņa jau agrāk tik daudz bija raudājuse, ka tagad, meitas nodomu dzirdot, viņas acis palika sausas.

Izlasi R.Blaumaņa tekstu un uzzini, kāpēc Kristīnes māte neraud!

7.

Vairāk nekā divi mēneši bija pagājuši. Pa Alaines dārziem staigāja krievi, āboļus noņemdami un apsargādami, barona mājas balkona priekšā lepojās asteres ar savām raibām, spilgtām krāsām. Muižas ikdienas gaitā gandrīz nekas nebija grozījies.

Izlasi R.Blaumaņa tekstu un uzzini, kas vēl jauns notiek muižas un to iemītnieku dzīvē!

8.

Dienas sešas vēlāk Kristīnei pie vakara piķiera mazais dēls ienesa vēstuli. «Kas tev to iedeva?» viņa vaicāja neskaidrā, ar zīmuli rakstītā adresē paskatījusēs.

«Tēvs lika atnest,» puika atbildēja. «Viens viņam to lejā krogā, iedevis.»
Mazais aizgāja. Kristīne apskatīja rakstu, kas izlikās Vīskreļa rokrakstam līdzīgs, atplēsa kuvēru, izlasīja zīmīti, kad tajā atradās, un saplēsa to. Laivas dienas pēc tam viņa atkal saņēma tādu pašu vēstuli. Šoreiz viņai to iedeva vecais Mikus, kas no lielkunga dabūja žēlastības maizi un ik dienas muižas pastu no tuvās dzelzceļa stacijas atnesa un turp nonesa.
Arī šo vēstuli Kristīne saplēsa. Ceturto vēstuli saņēmuse, viņa ilgāk nevarēja savaldīties. «Pēc pulksten pusdeviņiem,» kā vēstulēs bija ziņots, viņa vakarā apmetās lakatu ap pleciem un izgāja ārā.

Izskaidro vārdus – „piķieris”, „kuvērs”!

 Izlasi R.Blaumaņa tekstu un uzzini, ko satika Kristīne, nonākusi norādītajā vietā!

9.

«Līdz šim es nelikos Jūsu nodoma noprotam, tādēļ ka man bija cita cerība. Tā nu pilnīgi iznīcināta, un es esmu brīva. Es esmu ar mieru kļūt par Jūsu saimnieci, ja Jūs vēl tāpat domājiet kā tad, kad šīs rindiņas vēl nebijāt lasījuši. Kristīne Goba.»

Izlasi R.Blaumaņa tekstu un uzzini, kuram no noveles varoņiem Kristīne sūta šo vēstuli!

Viņš paskatījās viņas ģīmī, pacēlās, tuvojās viņai gausi un iekustējās tā, it kā viņas priekšā gribētu noslīdēt ceļos. Bet viņa viņam izstiepa savas rokas pretim, viņš satvēra tās, noliecās un spieda viņas vēsos pirkstus uz savām karstajām acīm.

Izlasi R.Blaumaņa tekstu un uzzini, kas noticis noveles sižeta attīstībā!

1 komentārs: