Dzeja

Zili zaļā meža biezoknī slēpjas sapņu viesnīca „Laumiņas”.

 Sapņi, sapnīši, sapņulēni pulcējas pie dzērveņogu sārtā paklāja,

nomirgo jāņtārpiņu paparaci fotoaparāti,

ieskanās vaivariņu taures.

Kas nu būs?

Bet burvis tikai stāv un smaida.

Dzeja

Ja vienos svaru kausos liktu trīs lietas – dārgo taisnību, kvēlo mīlestību,balto laimi, bet otros - dārglietas. Kas zemāk nosvērtu kausus ? Vai rubīns sarkanais? Vai briljants mirdzošais? Vai zelts dzeltenais?

Dzeja

Dzeltena.

Zaļa.

Violeta.

Sarkana.

Zila.

Piecas līnijas sajoņo, satek, saskrienas vienā baltā punktā. Piecas vilciena asinsvadu taisnes.

Rudens

Dzīvei vajadzētu būt kā kalendāram. Vajadzētu būt iespējai katru dienu noplēst kā lapu, lai nākamo sāktu no jauna. Taču dzīve ir kā ģeoloģisks slānis. Viss krājas, viss ietekmē visu. Viss ir saistīts. Šodienas lietusgāze rīt var izvērsties par zemestrīci.

( Lusijas Ečevarijas romāns „Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas”(21.lpp., apgāds Zvaigzne ABC)) 

Dzeja

Rumpi uz leju,

rumpi uz augšu,

rumpi turēt,

 rumpi neatlaist,

 rumpi pa labi,

rumpi pa kreisi!

 Zaļš tārpiņš trīsuļo zāles stiebra galā

 kā tāds dulls pavediens!

Dzeja

Padoms.

Melleņlaikā iegūto zilās mēles sindromu palīdz mazināt aroniju tumšsarkanā rūgtuma pilieni.

Dzeja

Zaļspurainās kastaņbumbas izsprāgst kā sportistu komandas no ģērbtuvēm un pašas izspēlē savu futbola čempionātu.

Dzeja

Staipīgi ķepīgais miglas vilciens aizvien biežāk sāk piestāt manā tumšzilajā rīta stacijā.

Dzeja

Kad brūns ozolzīlēns atsitas pret pakausi( Bums!!!), ātri kļūst viss skaidrs - tu, cilvēkbērn, esi ieskaitīts rudens komandā.

Dzeja

Ar krāsainu krītu uzrakstīti vārdi  tiek noberzti ar sētnieka slotu, nomazgāti ar rudens lietus pilēm, nostaigāti ar dubļainu gājēju zolēm.

Dzeja

Saules sasildītā pagalmiņā skan dīvainas un baisas skaņas: „Žlarg- žļarg! Žlorg- žlorg!” „Kas tas ir ?” „Tur padebesis , īsbiksis, ar lietus kurpēm trenējas!”

Dzeja

Laikaveča gludajā bārdā iepinušies princeses Rudmates mati.

Dzeja

Kaunīgi sasarkušas septembra salnās kļavu lapas kā rentgenuzņēmumi signalizē - noticis lūzums starp vasaru un rudeni. 

Dzeja

Zviguļo šogad  dzeja . Caur putekļu patinu grāmatplauktā spīguļo Virzas Biķeris.

Dzeja

Marimbas skaņas noskūpsta dzeņa tetovējumu uz koku ādas.

http://bestanimations.com/Nature/Flora/Trees/Trees.html

Dzeja

Rudens dzidri dzestrajā saulē izbrīnīts Rainis viltīgi piemiedz man ar aci un aizsoļo tālāk uz vientuļa vīrieša krekla.

Rudens

It nekas te nav pa jokam,

Viss ir liels un viss ir īsts.

( Olafs Gūtmanis)

Kad ir sasniegts zināms dzīves vecums, tad piedienās mazliet padomāt par to, kā tad tālāk dzīvot.

Mani ļoti iedvesmoja kādas noklausītas domas –

Ko tu, māsiņ, darīsi, kad burlaki tevi nositīs?

Ko ta darīs, jādzīvo vien būs.

(Paldies dārgajai māsīcai par idejas inspirāciju)

Tiešām, ko ta darīs, jādzīvo vien tālāk, jāgaida sava baltā dzīves svītra, savs ceļavējš, savs kodols rieksta čaumalā!

Rudens

Pasaulīt,

Lapas krīt

Vecam zelta kokam.

Skaties vien,

Tāpat skrien

Gadi kā pa jokam.

( Antons Austriņš)

Lai piešķirtu parastai rudens dienai dziļumu, nepieciešams pavisam maz - labi vārdi, apsveikumi, sms, zvani, virtuāli godinājumi, viesi, puķes..Nu ko tur liegties – arī dāvanas (bet tās jau, manuprāt, nav tomēr galvenās...)

 Parasti jau svētku dienu salīdzina ar torti, kuru rotā bezē pilis, putukrējuma tornīši, lauku ievārījuma jūras, sviesta glazūras lagūnas, šokolādes skaidiņu virpuļi...

Bet man gribas jubilejas reizi salīdzināt ar buljona tasi. Tāda buljona, kas ir kreptīgs pēc garšas, dzidrs un sasūcis visus gaļas labumus, kuru virsmu izdaiļo taukuma saliņas un zaļumu buntītes. Tāds, kurš jau atverot ārdurvis, aicina: „Izbaudi mani! Nogaršo mani!” Tāds, kurš ieķeras ožas epitēlijā deguna dobumā un ievelk smadzeņu viļņos ziņu, ka bez šī buljona iztikt nevar un nevajag ar. 

 

Paldies visiem, kas radīja man šo sātīgo, pozitīvām emocijām bagāto svētku buljona tasi!

Par jums – radi, draugi, kolēģi, citi apsveicēji!

P.S. Es izbaudīšu šo ēdienu ar vislielāko apetīti nākošās 365 dienas!

Ar cieņu  -

Rudens

Pipars ,sīkulīts tāds ,vēl mazs,vēl dzīvo  brūnā sēkliņas čaulā.

Piparķipars aug,

stiepjas, lokas un

izdīgst.

Viņš ir ņiprs un uz augšu jau tiecošs.

Piparķipars smaida par sauli,tiecas pēc vēja glāsta.

Piparķipars aug.

Piparķipars spēlējas.

 Piparķipars kā pērtiķēns

veikli lodā uz augšu.

 Pipars jau liels,

pipars jau sārts!

 Piparķipars eku gards!

Paldies sirsnīgajai kolēģei Anitai par iespēju četrus mēnešus nodarboties ar dārzkopības eksperimentiem!

Novēlu katram atrast savu pipariņu dzīvē, to kopt un audzēt, lai būtu prieks par iegūto rezultātu!
P.S. Tas attiecas arī uz skolasbērniem 2016./2017.mācību gadā! 

1. septembris

1. septembris