Meklējot Staburaga bērnus....
Joprojām skolu grāmatās lasāms Voldemāra Zālīša ( plašāk pazīstams ar pseidonīmu Valdis) (1865-1934) stāsts "Staburaga bērni" (1895).
Tas ir vēstījums par divu zēnu Janča un Marča gaitām gada garumā.
Tad nu vienā jaukā vasaras dienā braucām Staburagu un tā bērnus lūkoties.
Stāsts sākas ar skaidru norādi, kur notiks darbība – „Vīgantes muižā, kuras robežās atradās Staburags, jau pirms Jurģiem bija savāds uztraukums.”
Tagadējais Vīgantes dabas parks ir tikai daļa no bijušā Vīgantes muižas parka. Šeit atrodas Staburaga klints ( ~6 m no Daugavas krasta un ~9 m dziļumā).
Apmeklētāji var apskatīt arī tēlnieces Aleksandras Briedes atjaunoto skulptūru "Daina" un tēlnieces S. Vasiļjevas piemiņas zīmi "Dieva auss".
P.S. Ja kāds iečukst Dieva ausī savu viskvēlāko vēlēšanos, tā noteikti piepildās.
Parkā tagad ir ierīkotas vairākas dabas takas.
Tagad piedāvāju ceļojuma aprakstu ar grāmatas "Staburaga bērni" palīdzību.
„Bet zosīm un pīlēm, kas cauru dienu, vardulēnus un pīkstuļus tvarstīdamas, plunčojas pa ūdeni, un vistām, kas mūžam kašņājas pa sētmalēm, pieņemt un algot vēl īpašu kopēju - tas bija taču pavisam kas nedzirdēts.”
„Arī dārznieka nelielais dēlēns Jancis bija, protams, ne vienu reizi vien par cienmātes savādo iedomu dažu kodīgu piezīmi un prātojumu dzirdējis. Bet viņam pašam - sevišķi par gaidāmo puscilvēku - bija savas īpašas domas un nodomi, un tāpēc viņš pašos Jurģos diezgan agri no rīta stāvēja kungu mājas kalpoņu istabā pie gultas, kur atradās Marčs, - tā sauca nepazīstamo puscilvēku, - un prasīja tam:
- Vai tu biji jau pie Liepavota?”
„Marčam bija gaiši, gandrīz pavisam balti mati. Pasaulē nav vēl izgudrots rīks, kas šajos matos varētu nodibināt pareizu kārtību. Suseklim gan viņi zem mātes rūpīgās rokas paklausīja, bet tikai īsu brītiņu. Tad viņi atkal gluži paši no sevis savijās un sakrustojās kā saules stari Liepavotā. Tie bija taisni mati, taisni kā ideālā līnija, bet stūrgalvīgi - paši no sevis vien.”
„Daugavas krasts ap Liepavotu, kā viscaur Vīgantes pusē, stāvs kā siena. Tādēļ, lai varētu nokļūt pie avota, kas atrodas gandrīz pašā krasta vidū starp Daugavas viļņiem un augšējo malu, vajadzēja celiņu izrakt, pareizāk - izkalt ieslīpi uz Daugavas pusi.”
„Abi minētie kociņi auga kreisajā avota malā, dūšīgi ar tievajām saknītēm klints šķirtnēs turēdamies. Viņi bija mazliet noliekušies uz avota pusi un spoguļojās mūžam dzīvajā ūdenī, kas ne vienu reizi vien bija sūtījis skaidro vilnīti dzesēt kociņu iztvīkušās saknītes, kad vasaras saule stipri karsēja sausās klintis.”
„Celiņā aiz krūmiem pazib kaut kas balts.
Iznāk daiļa jaunava ar krūzi rokā un dodas veikla un viegla kā irbīte uz Liepavotu.”
Vai iepazināt Staburaga bērnus?
