R. Blaumanis
Ja tiktu rīkota aptauja, tad katrs no mums varētu nosaukt vismaz vienu rakstnieka darbu, kas lasīts vai vismaz dzirdēts, tas varētu būt pat redzēts darbs - kāda teātra iestudējumā.
„Skroderdienas Silmačos”, „Nāves ēnā”, „Īsa pamācība mīlēšanā”, „Aizvien lillā”....Nu nav latviešu literatūrā tik mīlēta un tautā pazīstama autora. Kur gan slēpjas rakstnieka darbu stiprums? Man liekas, ka lielākais knifs ir tas, ka R. Blaumaņa darbos iekodēta tautas dzīves uztvere- no traģiskām kaislībām līdz lustīgam pārpratumam, kas visiem ir pazīstams un saprotams.
Šodienas (21.gs.) literatūru ir pārpludinājis vampīru un mistisko parādību literatūras vilnis, bet ikviens no mums noteikti atminās, kā bērnībā ir lasījis pirmo latviešu „mistisko” pasaku par diviem draiskuļiem – velniņiem, ko uzrakstījis neviens cits kā pats cienījamais latviešu literatūras dižgars- R. Blaumanis.
Pa velniņu pēdām....
Literatūras zinātāji noteikti ir pabijuši Blaumaņa memoriālajā muzejā Brakos, kur blakus rijai katru šķelmīgi sagaida velniņu pāris, bet ne visi zina, ka arī Jēkabpils novadā var sameklēt mazos nebēdņus.
Kļūstam par detektīviem un ejam meklēt nerātņus!
Pirmais solis- Saukas dabas parks
Otrais solis- „Jaunbincāni”
Trešais solis- atraktīvā dabas taka „Velniņi” ( koktēlnieku brāļu Rūrānu veidotās koka skulptūras)
Ceturtais solis – vienā rokā ņemam R. Blaumaņa pasakas tekstu, bet otrā lupu un sekojam norādēm.
Reiz divi velniņi, kas katru dienu netāļu no elles vārtiem uz ugunīgas pļavas savu brīvo laiku ar visādām nerātnībām pavadīja un jau dažu labu reizi bija mēģinājuši uz kādu acumirkli izsprukt no elles laukā, pamanīja, ka vārtu sargs iesnaudies.
Aizkrizdami atkal cieti, vārti gan pataisīja diezgan lielu troksni, no kura sargs uzmodās, bet, tā kā viņš nekā sevišķa nepamanīja, tad domāja, ka troksni tikai sapni vien esot dzirdējis.
Palīduši zem biezas egles, arī velniņi gribēja atdusēties. Bet tie nevarēja aizmigt. Viņi bij apraduši ar elles karstumu, un nu tiem sāka mesties salti.
Tie gāja un skrēja, un beidzot atdūrās kādās zemnieku mājās.
....nu abi ātri nojauca tiltiņu, iznesa sviestu no rijas un sakratīja, un sakrāva to grāvī.
Bet spainis, kas jau cieti uz bedres malas bija stāvējis, tai pašā acumirklī no grūdiena ievēlās bedrē un otram burlakam taisni uz galvas. Burlaka iekliedzās, izkāpa ātri no bedres, kā ķēms vispār ar lipīgo šķidrumu notecējis.«Spaiņos ir darva,» pirmais burlaka izskaidroja, kas vairāk traukus bija attaisījis vaļā.
Velniņi iegāja kūtī, atraisīja vērsi no valga, izveda to ārā un piesēja pie sētiņas. Tad tie klusām ielīda istabā, izcēla viegli no gultas saimnieku, kas nostrādājies gulēja cietā miegā, aiznesa viņu tikpat
viegli uz kūti un nolika to salmos zemē pie vērša siles. Vērsi turpretim viņi ieveda istabā un iegāza saimnieka gultā, kur tas uz mīkstām, siltām cisām arī mierīgi palika guļam.
Viņi bija izdomājuši briesmīgu nedarbu. Tūliņ aiz mājas iesākās saimnieka pļava un aizstiepās tāļu tāļu projām. Viņi paņēma divas vecas slotas, kuras tūliņ pārvērtās par asiem griežamiem rīkiem, nostājās viens vienā, otrs otrā pļavas galā un sāka nu tauko, sulaino zāli pļaut. Darbs bija grūts, bet gāja tomēr ātri uz priekšu, un, kad rīta blāzma nosārtoja austrumu, tad pļava bija nopļauta un zāle gulēja tik glītās reizēs, kā kad to izveicīgākie pļāvēji būtu nopļāvuši.
«Lūkosim arī vēlreiz,» pirmais velniņš sacīja, un abi izlīda no paslēpnes, pārvērtās par jēriem un piebiedrojās saimnieka aitu ganībai.
Vecene pataisīja ūdeni, iemezdama tajā dažādas zālītes, kuras starp savām dziesmu grāmatas lapām bija kaltējuse, un pārvilkdama pār to dažādas noslēpumainas zīmes. Tad tā velniņus iebāza ūdenī. Tētīt žēlīgais, kā viņi tajā sāka brēkt! Jo ūdens no zālītēm un vecenes noslēpumainām zīmēm bija tapis savādi stiprs un dedzināja viņus tāpat kā elles uguns pazudinātu dvēseli. Viņi pilnīgi apjuka un tapa tik nespēcīgi kā jaunpiedzimuši bērni. Tak vecene neklausījās brēkšanā, bet nomazgāja vienu un otru jo krietni. Sieva tos nu satina smalkās drēbītēs un devās tad kopā ar lielmāti uz muižu.
Mūsu mazie varoņi palika veseli, izauga lieli, piedzīvoja un darīja daudz prieka un bija tik krietni vīri, ka viņu dvēseles pēc ilgi nodzīvotā mūža nenokļuva vis ellē, bet aizlidoja turp, kur gaviles nebeidzas mūžīgi.
Nu mūsu detektīvu gaitas ir galā...
