Dzeja

Vai Tu zini, kas tā ir par olimpiādi, kur alnis slēpošanā sacentās ar peli?

Pateikšu priekšā - neviens no viņiem nenokļuva līdz finišam. Kāpēc? To visu var izlasīt Heli Lāksonenas grāmatā „Piec ait kalns”.

Jā, pat piecu aitu kalns nav nekāds vietvārds, bet gan kaut kas bezgalīgi silts un draudzīgs.

Autores dzejoļus atdzejojis Guntars Godiņš.

 Grāmatas uzbūve ir vienkārša- ilustrācija, H. Lāksonenas dzejolis, katra darba īpašā vārdnīciņa.

 Izbaudot šo grāmatu, man kā lasītājam ir tikai mazs vēlējums - kaut vairāk būtu šādu jauku un asprātīgu darbu ( arī latviešu literatūrā)!

dzeja

Bērzu pūderslotiņas

 iekrāso 

pavasara debesu seju.

Dzeja

Izbalējis šūpuļkrēsls kā pagājušās vasaras siltie vakari pie dzeltenbrūnās mājas  sildās marta saules skopajos staros.😺

Dzeja

 Vislabākā redzes glezna par pavasari, ko esmu pēdējā laikā lasījusi.

"Apaļas kupenas ceļmalā satupušas kā mazas baznīciņas, gaida, kad tajās sāks zvanīt sniegpulkstenīši."

( Kārlis Vērdiņš. Pieaugušie. Neputns. 36.lpp.)

Dzeja

Tumsas plaukstas lēnīgi aizsedz

Saulrietu dzeltenīgo blāzmu.

Caur pelēko pirkstu starpām

Izslīd pēdīgie gaismas zibšņi. 

Dzeja

Pārdomas...

 Manuprāt, ir diezgan viegli izveidot mūsdienās viedi depresīvu tekstu, ja vēl ņem vērā klasiskās latviešu literatūras eksistenciālās ievirzes. Atceramies - Dullais Dauka, Vanadziņš, Kārlēns, Raudupiete, Liene, Jānis, Kaspars...

Tomēr  es šobrīd vēlētos lasīt priecīgus un  labestīgi pozitīvus tekstus. Tādus tekstus, kas rada laimes sajūtu lasītājā.

Tas tiešām nav tik vienkārši... 

Un vēl es kā kašķīgs lasītājs gribētu  pie šiem tekstiem  klāt šķipsniņu asprātības....

dzeja

Labs padoms

  "Jauno autoru seminārā Bruno Saulītis stāstīja, kā atšķirt dzejnieku no grafomāna. Jāaizved saulrietā pie jūras un jāliek sacerēt dzejoli. To, kuram būs izdevies uzrakstīt kaut ko oriģinālu, negaidītu, varēs uzskatīt par talantu."

( A.Auziņš. Dzīvās atbalsis. „Jumava”, 54.lpp.)