Absurda literatūra
Absurds (lat. absurdus) –
bezjēdzīgs, aplams.
( Svešvārdu vārdnīca)
Absurda
literatūras pazīmes –
·
Valoda kā antikomunikācijas līdzeklis
·
Tēmas- vientulība, ciešanas
·
Sapņu un murgu pasaule tēlota ar banālām
detaļām
·
Klaunāde, groteska
Noskaidro
vārdu „antikomunikācija”, „banāls”, „klaunāde”, „groteska” nozīmi!
Iepazīsti
-
S.Beketa darbu „Gaidot
Godo”(1952),
Franca Kafkas romānus „Process”(1925) un „Pils” (1926),
Hermaņa Paukša lugu „Tototo de Gugu” (1991),
Gunta Bereļa tekstu „Bekets ir dzīvs”(1994)!
Izlasi
21. gadsimta jauno autoru darbu fragmentus!
Evija
Pasaka
Ēvalds
jautā mazdēlam:
„Tu
pārbaudi e-pastu datorā? ”
Mazdēls
paskatās uz vectēvu.
Mazdēls
saka:
„Tas
nav dators! ”
Ēvalds
atbild:
„Nē,
tas ir dators. Tava mamma tā man teica! ”
Mazdēls
atbild:
„Mana
mamma kļūdas. To sauc par televizoru ar pastkasti. ”
Ēvalds:
„Tas
ir televizors? Labi, es tam ticu. ”
Mazdēls
atbild:
„Un
pastkaste ir e-mails un televizors ir dators. Mikroviļņu krāsns ir logs.”
Atnāk
mazdēla mamma un ienāk istabā, kur atrodas mazdēls ar Ēvaldu.
Lilija
saka:
„Atkal
tu savam vectēvam stāsi pasakas. ”
Mamma
Lilija atvēra logu.
Ēvalds
saka:
„Lilija,
tu tikko atvēri mikroviļņu krāsni? ”
Kitija
Ačgārnā
trijotne
Tas
bija tad, kad rīts nebija vēl iestājies un nakts nebija vēl sākusies. Tas bija
tur, kur kalna nebija, bet māja bija, kurā dzīvoja bērni, kuriem nebija tēva,
bet māte bija.Abām meitām, kurām nebija pat pilni padsmit gadu, bet gan tikai
trīs, ikdienā ačgārnā dzīve, kas mājās valdīja nebija pa spēkam novaldīt mātei.
Kādu dienu, kad ārā valdīja pilnīgs haoss un mājās bija absolūts klusums,
trijotne raudzījās pa istabas logu ar atplestām un vaļējām acīm. Tas bija
ačgārnais klusums, kad mājās haoss bija uz finiša, bet ārā pretēji. Māte bija
laimīga, jo bērniem agri vai vēlu bija jāzina un jāredz , ka ne tikai viņi vienīgie
ir haosa izraisītāji ikdienas dzīvē, kas pēc mātes domām ir tikai „puķītes” ,
bet gan ārpus mājām ir trakāk, jo pasaulē ir daudz nežēlīgi sliktu cilvēku,
kuriem haosu rīkot sagādā baudu.
Rolands
...........
Kādā
nomaļā vietā oranžā mājā dzīvoja vecs onkulis,(...) Viņš bija noskatījis kādu
jaunu bruneti,kurai viņšbija devis vārdu
Helēva.Kaut to meiteni viņš dzīvē nepazina,bet vārds,kuru meitenei deva,bija
tikpat simpātisks kā rozes viņa dārzā.
Reiz
viņš nodomāja,kamdēļ precēties un veidot ģimeni, (...)Tā nu viņš devās gulēt un
gaidīja ar nepacietību rītdienu,kad varēs satikt Helēnu.Pienāca jauna darba
diena,kura bija tieši viņa dzimšanas diena, un viņš,prieka pārņemts,devās savās
ikdienas gaitās,lai dotos apiet kādu riņķi ap savu Jēkaba ielu,bet tad pēkšņi
viņš ieraudzīja šausminošu skatu!Tur uz zemes atradās simpātiskā meitenīte,kura
neelpoja (...).Viņš centtās palīdzēt,bet bija jau par vēlu. Vīrieti pārņēma
skumjas.(...).Pēc pāris gadiem vīrietis atguvās un saprata,ka ar mums var
notikt jebkurā laikā jebkas un ka zaudējot kādu ,kuru mīli,ir ļoti smagi,tāpēc viņš
izlēma palikt viens.
Gundega
Ciems,kurā
neviena nav.
Kaut gan ne par to bija šis stāsts...
Tātad bija melna nakts, kura iespējams nemaz
nebija nakts, un pa ceļu likās, ka atkal var dzirdēt tos briesmīgos soļus...
Tādus smagnējus, nogurušus, skaļus soļus, bet
varbūt ārā vienkārši krita smagnējs sniegs?
Es dzirdēju viņš atkal tuvojās, soļi palika
skaļāki un briesmīgāki, ja tās nebija manas bailes, kuras noteikti man bija.
Bet varbūt tās nebija manas bailes, jā, tas
bija prieks!
Bet soļi kļuva tuvāki, skaļāki bet tās bija
manas kājas.
Un pēkšņi viss apklusa, acis atvērās!
Tas bija sapnis vai murgs?
Vai es vispār gulēju?
Vai kāds nāca?
Vai krita smags sniegs?
Paldies
jaunajiem autoriem par pirmajiem mēģinājumiem absurda prozas lauciņā!